Ideālu risinājumu nav. Izlem un dodies tālāk

Mana paziņa nopirka trīsistabu dzīvokli Rīgā, lietuviešu projektā. Viņai patika gan tas rajons, gan dzīvokļa izmērs.

Viņa vēlējās atremontēt dzīvokli mūsdienīgā paskatā, ar jaunām mēbelēm un tad tur laimīgi dzīvot kopā ar bērniem, blakus labai skolai.

Viss bija labi, izņemot vienu mazu problēmu. Lietuviešu projektiem ir mazas vannas istabas un virtuves.

Viņa vēlējās vannas istabā gan vannu, gan lielu izlietni, gan podu, gan lielu dvieļu žāvētāju, gan veļas mašīnu. Un bija skaidrs, ka tam visam 4 kvadrātmetros pietrūkst vietas.

Lai kā arī projektētājs viņas uzdevumā pārplānoja dzīvokļa izkārtojumu, katrā variantā bija kāda problēma.

Remonts ar visām pārplānošanām un to saskaņošanām ievilkās uz gadiem. Iekšā dzīvot vēl nevarēja, bet naudu tas visu laiku tērēja.

Redzot, ka viss nav ideāli, viņa sāka vainot projektētāju, tad meistarus, tad arī savu ģimeni, kāpēc gan viņi neatrunāja no šā “stulbā” dzīvokļa pirkšanas.

Tā ir upura loma – kāds cits ir vainīgs, bet viņa ir upuris.

Kā atrisināt šādu situāciju?

1. Pirmkārt jau vajag no visām šīm remonta un savstarpējo attiecību problēmām atkāpties soli atpakaļ un uzdot sev vienkāršu jautājumu – priekš kam tas viss?

Viss sākās ar to, ka viņa gribēja dzīvokli pie labas skolas saviem bērniem. Ja bērni dzīvo citā rajonā, tad var tajā labajā skolā arī nepieņemt, bet skolas rajonā dzīvojošos bērnus pieņem automātiski.

Patiesībā jau viņa šo uzdevumu atrisināja – bērnus pieņēma tajā skolā, jo viņiem tur bija dzīvoklis, kaut arī viņi faktiski tobrīd vēl dzīvoja citur. Tā jau ir puse no uzvaras!

2. Otrkārt – vai to dzīvokli vispār var iekārtot tā, lai tajā varētu dzīvot? Var! Lai to izdarītu, vienkārši uzraksti sev uz papīra iespējamos pārbūves variantus. To nebūs simtiem, drīzāk kādi trīs vai četri. Mazā vannas istabā neievietosi metru platu izlietni, gan jau iztiksi ar 60 cm, varbūt nepietiks vietas vannai, bet dušas kabīnei pietiks. Tādā dzīvoklī var dzīvot, vajag tikai izvēlēties pieņemamāko un īstenot.

3. Nobeigumā, saprotiet lūdzu, ka katrs problēmas risinājums VIENMĒR radīs jaunu problēmu. Ideālu risinājumu nav! Katram no tiem būs savs mīnuss.

Ne jau es to izdomāju, tā ir viena no svarīgākajām kvalitātes vadības atziņām. Vai nu risinājums maksās vairāk naudas, vai prasīs vairāk laika, vai aizņems vairāk vietas. Bet atrisināt to var un vajag.

Pieķer sevi, kad Tu kļūsti par upuri un sāc vainot savās problēmās citus. Tajā brīdī kļūsti no upura par situācijas autoru, uzņemoties atbildību un atzīstot, ka Tu nopirki šo dzīvokli, Tu neizplānoji no paša sākuma visu ideāli.

Un Tu tagad šai problēmai atradīsi kaut kādu risinājumu un dosies tālāk.

Uz kurieni tu vispār dzīvo?

Cilvēki mēdz būt dažādās attīstības stadijās. Un tas ne vienmēr ir atkarīgs no viņu vecuma. Esmu saticis gan infantilus pieaugušos, gan bērnus, kuri ir pieaugušāki par saviem vecākiem.

Sākotnējos dzīves posmos mūs regulāri nodarbina jautājums “ko darīt?”, kā tajā dziesmā: “Vai iet par krāvēju uz ostu, Vai kraut to pašu veikalā…”.

Vēlāk – “ko iegūt savā īpašumā?”: “Kāpēc man nav sarkans Mersedess, Rolex pulkstenis no zelta…?”.

Un tad kādā brīdī cilvēks sāk uzdot sev pieaugušākus jautājumus “kas es esmu?” un “kāds cilvēks es vispār vēlos būt?”. Tie nepavisam nav vienkārši jautājumi, un ir vērts veltīt laiku, lai saprastu, kā uz tiem godīgi atbildēt. Nevis citiem, bet sākumā sev pašam.

Cilvēka pasaule ir kā apgriezta piramīda, kura balstās atbildē uz jautājumu “kas es esmu?”. 

Krīzes pamatā ir nepareiza atbilde uz šo jautājumu.

Lielākā daļa cilvēku uz to atbildēs divos veidos:

1.      Nosaucot savu amatu, vai norādot uz sabiedriski pieņemamu nodarbošanos, piemēram:

-          Es esmu valsts iestādes direktors;

-          Es esmu labs flīzētājs;

-          Es esmu triju bērnu mamma,

-          u.tm.l.

Tā šī dzīve kādu laiku ripo uz priekšu, līdz:

-          Amatā stājas cits ministrs un paziņo direktoram, ka iestādē ir nekvalitatīva pārvaldība un no šodienas neesi tu vairs nekāds te direktors;

-          Flīzētājam no rāpošanas pa grīdu sāk sāpēt ceļi, un ārsts viņam silti iesaka mainīt nodarbošanos, lai nenokļūtu ratiņkrēslā;

-          Bērni izaug un aiziet savā dzīvē, atstājot mammu ar “tukšās ligzdas sindromu”. Un tā jau ir reāla eksistenciāla krīze.

2.      Kad cilvēks vairs nevar atrast sev sabiedriski pieņemamu nosaukumu, viņš meklē sev kādu aizraujošu, “izdomāto es” ar devīzi “fake it until you make it!” – izliekas, piemēram,  par “Džokeru”, kurš jautrā un nežēlīgā veidā spēj manipulēt ar cilvēkiem, vai par “Sniega karalieni” ar ledus sirdi, kura ir atteikusies no mīlestības, jo tā ir vājums. Cenšas pierādīt, ka ir labāks vai glītāks par kaimiņu, vai darbabiedru. Vai vismaz mašīna ir jaunāka izlaiduma gada kā tev (kaut arī līzingā). Kādus tik tēlus cilvēki sev nepiedēvē, lai tikai aizbēgtu no sava īstā “es”.

Tas viss būtu diezgan aizraujoši, ja vien šī izdomātā tēla apkalpošana neizsūktu tik daudz spēka. Izdomāto tēlu ir jākonstruē un visu laiku jāuztur, barojot ar savu enerģiju.

Salīdzināšanās ar citiem ved uz neirozi, tāpēc, ka vienmēr kāds cits būs veiklāks, glītāks, zinās vairāk.

Jo vairāk tavā dzīvē ir pelēku un neinteresantu brīžu, jo tālāk tu esi pats no sevis.

Mēs pārāk detalizēti plānojam savu dienu, bet neplānojam savu dzīvi. Kāds cilvēks tu vēlētos būt vecumdienās? Ko tu gribētu zināt, prast, kādās attiecībās būt ar cilvēkiem? Vai tagad tu dzīvo tā, lai par to kļūtu? Vai tu jau uz turieni dzīvo?

Izrādās, ka ir vēl viens ceļš – īstais es. Tas, kurš ar interesi var kaut ko darīt stundām, iespējams, fiziski nogurstot, bet garīgi atpūšoties.

Sevi vajag meklēt, iesākumā izdarot to, ko sev kādreiz aizliedzi. Un kad sev to atļausi, tad radikāli mainīsies arī attiecības ar citiem cilvēkiem.

Vai tu sev kaut ko pārmet? Tas ir destruktīvs ieradums, kas apēd tavu enerģiju tonnām. Te vajag saprast, ka atbildība iestājas galvenokārt par nodomu, nevis sekām. Pavērtē godīgi, vai tavs nodoms bija labs. Ja jā, tad tev nav, ko sev pārmest. Ja nu rezultātā viss izvērtās slikti, tad tā tev ir mācību stunda par iemesliem un sekām. Tur nav, ko sev pārmest, tur vajag mācīties.

Es bieži satieku cilvēkus ar zemu pašvērtējumu. To viņiem pazemina viņu līdzcilvēki un bieži vien arī viņi paši šo bedri entuziastiski parok vēl dziļāku.

Paņem papīru un rakstāmo un pieraksti, par ko tu sev pazemini pašvērtējumu, un par ko paaugstini. Un vai šī “mazā balss”, kura pazemina pašvērtējumu vispār pieder tev? Varbūt tā nāk no pagātnes – no vecākiem, kāda skolotāja, vai citas nozīmīgas personas. Varbūt tas neesi tu pats?

Kad esi pierakstījis pāris lapas ar šīm pašapziņas pazemināšanas un paaugstināšanas nodarbēm, liec šos atklājumus lietā. Vienkārši vairāk dari to, kas paaugstina tavu pašvērtējumu, un atturies darīt to, kas pazemina. Atklāj jaunas nodarbes, par ko tu sev paaugstini pašvērtējumu un dari to vairāk. Atrodi savu Atbalsta punktu. Tā tu sāksi cienīt pats sevi.

Mēs katrs esam individuāla personība ar savu stāstu un savu sūtību, tāpēc nemēries ar citiem. Salīdzini sevi ar to, kāds tu biji vakar. Ja esi kļuvis kaut par centimetru labāks, tu jau dodies pareizajā virzienā. Tajā dienā tu esi uzvarējis pats sevi un vari ar to lepoties.