Zema pašapziņa? Paaugstini! Arestoviča metode.

Es bieži satieku cilvēkus ar zemu pašapziņu. Tas izpaužas vairākos veidos:

- cilvēki netic savām spējām, tāpēc arī cenšās neko neuzsākt;

- baidās izgāzties;

- saskata savas kļūdas, bet neievēro savus sasniegumus;

- noraida komplimentus, kad viņiem tos saka;

- cenšās izpatikt un neprot pateikt “nē”;

- regulāra citu noniecināšana arī ir signāls par zemu pašapziņu. Viņš grib kaut uz mirkli justies labāks par kādu citu, kaut vai šādā toksiskā veidā.

Zema pašapziņa var izskatīties kā bieza, visaptveroša migla, kurā neko nevar saprast. Un tad mēs sakām: “Nu jā, es jau esmu tāds cilvēks, kam ir zema pašapziņa. Tur jau neko nevar darīt...”.

Var gan. Un pat vajag.

Mūsu sabiedrība kopumā nav ļauna, bet zemu pašapziņu tā atbalsta. Krieviem pat ir tāds, manuprāt ļoti kaitīgs teiciens: “я - последняя буква алфавита”.

Sabiedrība domā - kas gan notiks, ja visi te staigās apkārt tādi pašapzinīgi? Ka tik nekļūst augstprātīgi un nesāk te īstenot paši savus plānus un stratēģijas! Un kurš gan zina, kur tas mūsu sabiedrību novedīs?!

Es personiski tomēr uzskatu, ka katram no mums ir savas īpašās spējas un sava sūtība, kuru mums vajadzētu pildīt un zema pašapziņa rodās, kad mēs to apspiežam.

Tas ir noziegums pret sevi.

Izklausās pazīstami? Vēlies to izmainīt?

Psiholoģijā ir tāds princips – kas nav nosaukts vārdā, to nevar mainīt. Tas darbojas tā:

Apzināšana → Nosaukšana → Pieņemšana → Regulācija → Pārmaiņas

Bez apzināšanas nav izvēles. Bez izvēles nav pārmaiņu. Tāpēc, sāc ar to - kad saproti, ka tev ir zema pašapziņa – tā arī godīgi pasaki – “Man ir zema pašapziņa. Es šobrīd uzskatu (vai man kāds ir iestāstījis), ka es nevaru..., neprotu...”. Un tas būs atspēriena punkts no kā sākt pārmaiņas. “Name it to tame it”.

Pašapziņu var paaugstināt pavērojot, kādas tavas darbības tavu pašapziņu ceļ un kādas pazemina. Dienas beigās pieraksti, ko tu tādu darīji, pēc kā juties pašapzinīgāks, šā vārda labajā nozīmē. Un ko tu darīji, kad pēc tam kaunējies par sevi un pazemināji savu pašapziņu. Šos novērojumus kādu nedēļu pieraksti piezīmju grāmatiņā un tev iezīmēsies daži pastāvīgi sižeti kā tu vispār dzīvo un pieņem lēmumus.

Piemēram, es esmu ievērojis, ka paaugstinu savu pašapziņu, kad nodarbojos ar aikido. Pat ja man kaut kas sanāk šķībi un greizi, es godīgi cenšos darīt labāk un jūtu, ka es esmu iemācījies vairāk, nekā pratu vakardien. Un daudz vairāk, nekā pirms desmit gadiem. Es nesalīdzinu sevi ar citiem. Es salīdzinu sevi tagad ar sevi pirms vairākiem gadiem. Un es redzu izaugsmi.

Piemēram, priekš kam es ierakstīju šo video? Lai uzlabotu savas publiskās runas spējas un arī paaugstinātu savu pašapziņu. Un lai paaugstinātu tavu pašapziņu!

Un kad tu uzrakstīji šo plusu un mīnusu sarakstu, sāc mērķtiecīgi pēc iespējas vairāk darīt to, kas tev pašapziņu paaugstina. Ne vienmēr tas būs kaut kas sabiedriski pieņemams, tā var būt arī rupekļa pasūtīšana na...j, vai agresora fiziska ietekmēšana. Ja tas paaugstina tavu pašapziņu, tad dari to vairāk. Un atturies darīt to, kas pašapziņu pazemina.

To darot tu atklāsi par sevi daudz ko ineresantu.

Kas mūs biedē? Paraksim dziļāk par virspusējiem uztraukuma kontroles paņēmieniem

Mākslīgā drošība

Mēs dzīvojam mākslīgi paaugstinātas drošības apstākļos. Kad mums kļūst slikti, mēs varam izsaukt ātro palīdzību un tā atbrauks dažu minūšu laikā. Kad ejam pa ielu, paļaujamies, ka šeit neviens mums neņems nost maku, jo nav vairs palicis starp mums tik daudz idiotu, kas ignorēs visas tās apkārtnē uzstādītās drošības kameras. Kad mēs ejam pusdienās uz kafejnīcu, mēs paļaujamies, ka ēdiens būs kvalitatīvs un mēs nenorausimies tur salmonellu, jo ēdienu regulāri pārbauda kvalitātes vadītājs un ik pa laikam arī PVD. Kas gan var noiet greizi?

Mēs vēlamies drošību un prognozējamību. Tāpēc katru gadu tērējam miljardus veselībai, pārtikas drošībai un aizsardzībai. Valdība paaugstina algas ārstiem – lai labāka veselības aprūpe, uzbūvē jaunu cietumu – lai tur ietilpinātu un izolētu no sabiedrības vēl vairāk laupītāju, paaugstina sodus ēdināšanas organizācijām gadījumiem, kad pavārs nav parakstījies žurnālā apliecinot, ka pirms ēdiena gatavošanas ir nomazgājis rokas.

Valdība mūs uzstājīgi aicina godīgi maksāt nodokļus un radina cilvēkus paļauties uz to, ka par šo naudu tā nodrošinās visu nepieciešamo drošību. Ja tev kaut kas ir noticis – zvani dienestam un tas visu atrisinās. Ja tev ir kaut vai bažas, ka kaut kas varētu notikt – arī zvani – dienests visu pārbaudīs, sniegs atzinumu un savedīs kārtībā. Jā, un neaizmirsti šo nepareizību nofilmēt ar savu tālruni, dalīties soctīklos, paust savu sašutumu un retoriski pajautāt, kur gan skatās attiecīgais dienests?! Kāpēc atbrauca pēc divām minūtēm, nevis vienas? Būtībā, ja tu maksā nodokļus un tev pa rokai ir telefons, ar ko izsaukt palīdzību, tev nav par ko uztraukties. Saka: nerisini to pats.

Uzticēties nepazīstamajam?

Tomēr tik daudzus cilvēkus joprojām nomoka nemiers, trauksme un neirozes. Tāda sajūta, ka jo vairāk apkārt ir drošības pasākumu, jo nemierīgāki mēs kļūstam.

Mēs kādam citam varam uzticēt savu drošību un savu problēmu risināšanu, kad mēs viņam uzticamies. Vai tu pilnībā uzticies ātrās palīdzības ārstam, policistam un PVD inspektoram? Vai tu uzticies valdībai? Aptaujas rāda, ka uzticēšanās šīm organizācijām ir diezgan zema. Te arī konflikts – valdība tevi aicina paļauties uz tiem dienestiem, kuriem tu tā īsti neuzticies. Un tas rada zināmu diskomfortu.

“Man dzīvē ir bijis daudz raižu par notikumiem, no kuriem lielākā daļa tā arī nekad nenotika”: savas dzīves nogalē teica Marks Tvens. Viņš bija panākumiem bagāts cilvēks ar lielisku humora izjūtu un šo to saprata no dzīves. Un cik daudz tu esi raizējies par iespējamajiem notikumiem, kuri tā arī nekad nenotika?

Kad mums uzbrūk bailes, raizes, šaubas, nemiers vai trauksme, mēs varam izmantot dažādus šo destruktīvo sajūtu kontroles paņēmienus, kā piemēram:

- normalizēt savu elpu, kura šādos brīžos kļūst sekla, ātra un haotiska;

- ievilkt elpu un tad to aizturēt uz desmit sekundēm un pēc tam atsākt elpot normāli;

- pārslēgties no baidīšanās uz ieinteresētību - drusku nosvērties uz priekšu un kļūt patiesi ieinteresētam par to, kā īsti darbojas tas, kas mani biedē;

- u.t.t., ar tiem ir pilns internets, daudzus no tiem es pārbaudīju uz savas ādas, tie darbojas. Taču tā ir cīņa ar sekām un ne jau par tiem ir mans stāsts.

Tagad paraksimies šajā tēmā dziļāk.

Es bieži braucu makšķerēt un reizēm nakšņoju turpat pie ūdeņiem. Tur es satieku dažādus dzīvniekus – lapsas, stirnas, mežacūkas un vēl visu ko. Tā es reiz nakšņoju pie Gaujas un uz rīta pusi dzirdu, ka pa mežu manā virzienā nāk kaut kas liels. Tuvojas lēnām, smagi, skaļi. Nevarēju saprast kas tas ir, bet izklausījās pēc degunradža, kura ceļā labāk negadīties. Kā saka, degunradzim ir slikta redze, bet tā nav degunradža problēma. (Vēl paguvu nodomāt, no kurienes gan pie Gaujas degunradzis novembrī...?) Pēc brīža virs krūmiem parādījās aļņa galva. Un viņš bija tāds, ka Bolt kurjera Hyundai Getz varētu izbraukt pa apakšu neaizķeroties, lielākais, kādu es jebkad biju redzējis.

Tajā brīdī es sajutu zināmu atvieglojumu, jo tas nebija ne degunradzis, ne arī kāds elles sātans, kurš te ieradies atņemt man dvēseli, tas bija alnis. Vienkārši stāvēja desmit metru attālumā un mani vēroja. Pēc kādām desmit sekundēm, kas man likās kā vesela mūžība, viņš apgriezās un devās atpakaļ mežā.

Mūs biedē nezināmais. Bailes ir tikai halucinācija par to, kas varētu notikt (bet faktiski vēl nenotiek un iespējams, ka tā arī nenotiks).

Potenciāli alnis ir bīstams dzīvnieks, bet viņš neēd tādus kā es, draudus viņš no manis arī nesaskatīja, tāpēc vienkārši devās prom. Mēs viens otru sapratām un mūs šī situācija vairs nebiedēja.

Četri svarīgi jautājumi

Tātad, lai mūs nebiedētu nezināmais (piemēram, visa šī haotiskā dzīve mums apkārt), mums tur ir jāielūkojas un jāievieš kaut kāda struktūra. To var izdarīt uzdodot sev četrus svarīgus jautājumus.

- Kas es esmu?

- Kur es esmu, kādā pasaulē es dzīvoju?

- Kādās es esmu attiecībās ar pasauli?

- Priekš kam tas viss?

It kā jau diezgan tieši un vienkārši jautājumi, bet man atbildes uz tiem nenāca ātri. Taču kopš es uz tiem atbildēju, dzīve mani biedē arvien mazāk.

Rakstā “Uz kurieni tu vispār dzīvo?” es jau apskatīju veidus, kā cilvēki atbild uz jautājumu “Kas es esmu?”. Ar tādām virspusējām atbildēm kā “Es esmu direktors, flīzētājs, vai trīs bērnu mamma” tālu netiksi. Pateikšu priekšā – saturīgai atbildei ir jābūt kā vektoram, t.i. kur tu sākies (kādā ģimenē un vidē) un uz kurieni vispār dodies. Kad tu to noformulēsi, varēsi izvērtēt, vai apkārt notiekošais tevi tuvina tam, kur tu ej, vai attālina. Un tad jau pieņemt lēmumus kļūst daudz vienkāršāk.

Cilvēki dažādi atbild uz jautājumu kādā pasaulē viņi dzīvo. Daži saka, ka tā ir nežēlīga cīņa par resursiem un sabiedrisko stāvokli. Nav brīnums, ka tāds uzskats bieži nāk komplektā ar konfliktiem, neirozēm un pat vardarbību.

Citiem pasaule ir kā teātra izrāde. Dažiem kā skaista puķu dobe. Tā viņi to uztver.

Man, piemēram, pasaule ir kā treniņnometne. Tās vadītājs, acīmredzot, vēlas, lai es attīstos un regulāri dod man dažādus uzdevumus un izaicinājumus, ar kuriem es, savas izpratnes līmenī cenšos tikt galā. Reizēm tas ir grūti, bet kopumā attīstoši un reizēm pat jautri.

Saņemot jaunu izaicinājumu nav vērts jautāt “Par ko man tas?”. Tā ir upura loma.

Drīzāk jau “Priekš kam man tas? Ko es no tā iemācīšos? Kā to vispār var izdarīt?”. Tā es pārslēdzos radošajā režīmā un tas ir daudz patīkamāk, nekā būt upurim.

Tāpēc, kādā mierīgā brīvā brīdī apsēdies ar papīru un rakstāmo un pieraksti, kas

tevi biedē un tad reāli pavērtē, cik liela varbūtība ir ka tas tik tiešām pārskatāmā laikā notiks. Bieži vien tā ir zema, vai ļoti zema, tā kā patiesībā nav vērts tērēt savu laiku uz uztraukšanos. Pat ja tu no visas sirds godīgi par kaut ko uztrauksies, vai būs labi, ja tu šajā situācijā ieiesi uztraucies?

Pēc tam atbildi arī uz šiem četriem jautājumiem. Atbildes uz tiem katram būs savas. Kad to izdarīsi, Tavs skats uz dzīvi būs mainījies, tu to labāk sapratīsi un tā vairs tik ļoti nebiedēs. Tu sāksi vērtēt apkārt notiekošos procesus un piedāvājumus stratēģiskāk, izejot no tā, vai tie tuvina tevi tavam mērķim, vai nē.

Iespējams, dzīve kļūs pat diezgan aizraujoša, jo tu sāksi saprast uz kurieni vispār šajā dzīvē dodies.

Pēc pus gada atkal atgriezies pie šiem jautājumiem. Iespējams, ka tu vēlēsies savas atbildes pārformulēt vai precizēt.

Ja saproti krieviski, tad vairāk par šo tēmu vari atrast Alekseja Arestoviča seminārā Apziņa un realitāte, kā arī citās viņa nodarbībās.

Ideālu risinājumu nav. Izvēlies kādu no neideālajiem un dodies tālāk

Mana paziņa nopirka trīsistabu dzīvokli Rīgā, lietuviešu projektā. Viņai patika gan tas rajons, gan dzīvokļa izmērs.

Viņa vēlējās atremontēt dzīvokli mūsdienīgā paskatā, ar jaunām mēbelēm un tad tur laimīgi dzīvot kopā ar bērniem, blakus labai skolai.

Viss bija labi, izņemot vienu mazu problēmu. Lietuviešu projektiem ir mazas vannas istabas un virtuves.

Viņa vēlējās vannas istabā gan vannu, gan lielu izlietni, gan podu, gan lielu dvieļu žāvētāju, gan veļas mašīnu. Un bija skaidrs, ka tam visam 4 kvadrātmetros pietrūkst vietas.

Lai kā arī projektētājs viņas uzdevumā pārplānoja dzīvokļa izkārtojumu, katrā variantā bija kāda problēma.

Remonts ar visām pārplānošanām un to saskaņošanām ievilkās uz gadiem. Iekšā dzīvot vēl nevarēja, bet naudu tas visu laiku tērēja.

Redzot, ka viss nav ideāli, viņa sāka vainot projektētāju, tad meistarus, tad arī savu ģimeni, kāpēc gan viņi neatrunāja no šā “stulbā” dzīvokļa pirkšanas.

Tā ir upura loma – kāds cits ir vainīgs, bet viņa ir upuris.

Kā atrisināt šādu situāciju?

1. Pirmkārt jau vajag no visām šīm remonta un savstarpējo attiecību problēmām atkāpties soli atpakaļ un uzdot sev vienkāršu jautājumu – priekš kam tas viss?

Viss sākās ar to, ka viņa gribēja dzīvokli pie labas skolas saviem bērniem. Ja bērni dzīvo citā rajonā, tad var tajā labajā skolā arī nepieņemt, bet skolas rajonā dzīvojošos bērnus pieņem automātiski.

Patiesībā jau viņa šo uzdevumu atrisināja – bērnus pieņēma tajā skolā, jo viņiem tur bija dzīvoklis, kaut arī viņi faktiski tobrīd vēl dzīvoja citur. Tā jau ir puse no uzvaras!

2. Otrkārt – vai to dzīvokli vispār var iekārtot tā, lai tajā varētu dzīvot? Var! Lai to izdarītu, vienkārši uzraksti sev uz papīra iespējamos pārbūves variantus. To nebūs simtiem, drīzāk kādi trīs vai četri. Mazā vannas istabā neievietosi metru platu izlietni, gan jau iztiksi ar 60 cm, varbūt nepietiks vietas vannai, bet dušas kabīnei pietiks. Tādā dzīvoklī var dzīvot, vajag tikai izvēlēties pieņemamāko un īstenot.

3. Nobeigumā, saprotiet lūdzu, ka katrs problēmas risinājums VIENMĒR radīs jaunu problēmu. Ideālu risinājumu nav! Katram no tiem būs savs mīnuss.

Ne jau es to izdomāju, tā ir viena no svarīgākajām kvalitātes vadības atziņām. Vai nu risinājums maksās vairāk naudas, vai prasīs vairāk laika, vai aizņems vairāk vietas. Bet atrisināt to var un vajag.

Pieķer sevi, kad Tu kļūsti par upuri un sāc vainot savās problēmās citus. Tajā brīdī kļūsti no upura par situācijas autoru, uzņemoties atbildību un atzīstot, ka Tu nopirki šo dzīvokli, Tu neizplānoji no paša sākuma visu ideāli.

Un Tu tagad šai problēmai atradīsi kaut kādu risinājumu un dosies tālāk.

Uz kurieni tu vispār dzīvo?

Cilvēki mēdz būt dažādās attīstības stadijās. Un tas ne vienmēr ir atkarīgs no viņu vecuma. Esmu saticis gan infantilus pieaugušos, gan bērnus, kuri ir pieaugušāki par saviem vecākiem.

Sākotnējos dzīves posmos mūs regulāri nodarbina jautājums “ko darīt?”, kā tajā dziesmā: “Vai iet par krāvēju uz ostu, Vai kraut to pašu veikalā…”.

Vēlāk – “ko iegūt savā īpašumā?”: “Kāpēc man nav sarkans Mersedess, Rolex pulkstenis no zelta…?”.

Un tad kādā brīdī cilvēks sāk uzdot sev pieaugušākus jautājumus “kas es esmu?” un “kāds cilvēks es vispār vēlos būt?”. Tie nepavisam nav vienkārši jautājumi, un ir vērts veltīt laiku, lai saprastu, kā uz tiem godīgi atbildēt. Nevis citiem, bet sākumā sev pašam.

Cilvēka pasaule ir kā apgriezta piramīda, kura balstās atbildē uz jautājumu “kas es esmu?”. 

Krīzes pamatā ir nepareiza atbilde uz šo jautājumu.

Lielākā daļa cilvēku uz to atbildēs divos veidos:

1.      Nosaucot savu amatu, vai norādot uz sabiedriski pieņemamu nodarbošanos, piemēram:

-          Es esmu valsts iestādes direktors;

-          Es esmu labs flīzētājs;

-          Es esmu triju bērnu mamma,

-          u.tm.l.

Tā šī dzīve kādu laiku ripo uz priekšu, līdz:

-          Amatā stājas cits ministrs un paziņo direktoram, ka iestādē ir nekvalitatīva pārvaldība un no šodienas neesi tu vairs nekāds te direktors;

-          Flīzētājam no rāpošanas pa grīdu sāk sāpēt ceļi, un ārsts viņam silti iesaka mainīt nodarbošanos, lai nenokļūtu ratiņkrēslā;

-          Bērni izaug un aiziet savā dzīvē, atstājot mammu ar “tukšās ligzdas sindromu”. Un tā jau ir reāla eksistenciāla krīze.

2.      Kad cilvēks vairs nevar atrast sev sabiedriski pieņemamu nosaukumu, viņš meklē sev kādu aizraujošu, “izdomāto es” ar devīzi “fake it until you make it!” – izliekas, piemēram,  par “Džokeru”, kurš jautrā un nežēlīgā veidā spēj manipulēt ar cilvēkiem, vai par “Sniega karalieni” ar ledus sirdi, kura ir atteikusies no mīlestības, jo tā ir vājums. Cenšas pierādīt, ka ir labāks vai glītāks par kaimiņu, vai darbabiedru. Vai vismaz mašīna ir jaunāka izlaiduma gada kā tev (kaut arī līzingā). Kādus tik tēlus cilvēki sev nepiedēvē, lai tikai aizbēgtu no sava īstā “es”.

Tas viss būtu diezgan aizraujoši, ja vien šī izdomātā tēla apkalpošana neizsūktu tik daudz spēka. Izdomāto tēlu ir jākonstruē un visu laiku jāuztur, barojot ar savu enerģiju.

Salīdzināšanās ar citiem ved uz neirozi, tāpēc, ka vienmēr kāds cits būs veiklāks, glītāks, zinās vairāk.

Jo vairāk tavā dzīvē ir pelēku un neinteresantu brīžu, jo tālāk tu esi pats no sevis.

Mēs pārāk detalizēti plānojam savu dienu, bet neplānojam savu dzīvi. Kāds cilvēks tu vēlētos būt vecumdienās? Ko tu gribētu zināt, prast, kādās attiecībās būt ar cilvēkiem? Vai tagad tu dzīvo tā, lai par to kļūtu? Vai tu jau uz turieni dzīvo?

Izrādās, ka ir vēl viens ceļš – īstais es. Tas, kurš ar interesi var kaut ko darīt stundām, iespējams, fiziski nogurstot, bet garīgi atpūšoties.

Sevi vajag meklēt, iesākumā izdarot to, ko sev kādreiz aizliedzi. Un kad sev to atļausi, tad radikāli mainīsies arī attiecības ar citiem cilvēkiem.

Vai tu sev kaut ko pārmet? Tas ir destruktīvs ieradums, kas apēd tavu enerģiju tonnām. Te vajag saprast, ka atbildība iestājas galvenokārt par nodomu, nevis sekām. Pavērtē godīgi, vai tavs nodoms bija labs. Ja jā, tad tev nav, ko sev pārmest. Ja nu rezultātā viss izvērtās slikti, tad tā tev ir mācību stunda par iemesliem un sekām. Tur nav, ko sev pārmest, tur vajag mācīties.

Es bieži satieku cilvēkus ar zemu pašvērtējumu. To viņiem pazemina viņu līdzcilvēki un bieži vien arī viņi paši šo bedri entuziastiski parok vēl dziļāku.

Paņem papīru un rakstāmo un pieraksti, par ko tu sev pazemini pašvērtējumu, un par ko paaugstini. Un vai šī “mazā balss”, kura pazemina pašvērtējumu vispār pieder tev? Varbūt tā nāk no pagātnes – no vecākiem, kāda skolotāja, vai citas nozīmīgas personas. Varbūt tas neesi tu pats?

Kad esi pierakstījis pāris lapas ar šīm pašapziņas pazemināšanas un paaugstināšanas nodarbēm, liec šos atklājumus lietā. Vienkārši vairāk dari to, kas paaugstina tavu pašvērtējumu, un atturies darīt to, kas pazemina. Atklāj jaunas nodarbes, par ko tu sev paaugstini pašvērtējumu un dari to vairāk. Atrodi savu Atbalsta punktu. Tā tu sāksi cienīt pats sevi.

Mēs katrs esam individuāla personība ar savu stāstu un savu sūtību, tāpēc nemēries ar citiem. Salīdzini sevi ar to, kāds tu biji vakar. Ja esi kļuvis kaut par centimetru labāks, tu jau dodies pareizajā virzienā. Tajā dienā tu esi uzvarējis pats sevi un vari ar to lepoties.